Digitālais osciloskops: galveno funkciju pārskats
21. gadsimts ir zinātnes un tehnikas progresa laiks, industriālās sabiedrības pārtapšanas laiks postindustriālā sabiedrībā. Mūsdienu ražošanas tehnoloģijas ietver visu veidu elektronisko iekārtu izmantošanu, kas nodrošina dažādu instrumentu pieejamību. Grūti pārvērtēt mērierīču lomu jebkuras ražošanas tehnoloģiskajā ķēdē, kuras viena no galvenajām funkcijām ir signalizēt par notiekošo tehnoloģisko procesu parametriem.
Osciloskops ir viens no visizplatītākajiem mērīšanas un mērīšanas instrumentiem, tā plaša izmantošana sākās 1947. gadā zinātniskajā izpētē un ražošanā kā analogs instruments, izmantojot elektronu staru cauruli. Kopš 1980. gada sākās jauns laikmets osciloskopu attīstībā - digitālais osciloskops, kam ir vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar tradicionālo analogo osciloskopu, lai gan vairāki mūsdienu uzlabojumi būtiski uzlabo to darbību.
Digitālajam osciloskopam, salīdzinot ar tā priekšgājēju, ir vairāk iespēju, no kurām viena ir uzglabāšana, t.i. saņemtā informācija tiek parādīta ekrānā un saglabāta failu veidā. Digitālā osciloskopa kibernētiskā shēma ir šāda: ieejas dalītājs — normalizējošais pastiprinātājs — analogais-digitālais pārveidotājs — atmiņas bloks — vadības ierīce — displeja ierīce (parasti šķidro kristālu panelis).
Digitālā darbības tehnoloģija ļauj izmantot digitālo osciloskopu, dažādos darbības režīmos, kuru vadības ierīce ļauj uzstādīt. Krāsu displejs ļauj atzīmēt dažādu kanālu signālus krāsās, un krāsu etiķetes ievērojami atvieglo ienākošās informācijas analīzi. Izmantojot izvēlni, var iegūt jebkādu papildu informāciju un veikt manipulācijas (izvēle, saglabāšana, mērogošana, sinhronizācija, signālu stiepšana laikā vai amplitūdā). Mūsdienu digitālie osciloskopi ir savietojami ar datora darbību, kas ļauj saglabāt ekrānā redzamo informāciju ar pētījumu rezultātiem datora atmiņā vai izvadīt tos tieši uz printeri.
