Pārvades, sadales un grupu tīkli barošanas apgādē — kāda ir atšķirība?

Saskaņā ar elektroietaišu uzstādīšanas noteikumu septīto izdevumu tīklus, kas nodrošina elektroapgādi administratīvajām, dzīvojamajām, sabiedriskajām un mājsaimniecības ēkām, iedala: piegādes, sadales un grupas. Ar katru nākamo izlaidumu šajās tīkla definīcijās tiek veiktas dažas izmaiņas un PUE septītajā izdevumā šīs definīcijas ir dotas šādi:

• 7.1.10. Elektrotīkls - tīkls no apakšstacijas sadales iekārtas vai gaisvadu elektrolīniju atzara līdz transportlīdzekļa blokam, VRU, galvenajam sadales skapim.

• 7.1.11. Sadales tīkls — tīkls no VU, VRU, galvenā sadales skapja līdz sadales punktiem un paneļiem.

• 7.1.12. Grupas tīkls - paneļu un sadales punktu tīkls līdz lampām, rozetēm un citiem elektriskajiem uztvērējiem.

VU — ievades ierīce; VRU — ievades sadales vienība; Galvenais sadales skapis — galvenais sadales skapis.

Sadales punkts ir elektroinstalācija, kas paredzēta elektroenerģijas saņemšanai un sadalei vienā spriegumā bez pārveidošanas un pārveidošanas (biežāk ar šo terminu tiek apzīmētas iekārtas līdz 1 kV, saucot tās arī par barošanas vai uzstādīšanas punktu).

10 (6) kV spriegumam elektroapgādes praksē plaši tiek izmantots līdzvērtīgs sadales apakšstacijas (RP) jēdziens. Sadales paneli sauc par sadales iekārtu līdz 1 kV, kas paredzēta tīkla līniju kontrolei un aizsardzībai.

Tātad pilsētās elektroapgādei tiek izmantoti elektrotīkli, un plaši izplatītas ir sistēmas ar sadales punktiem, kuras ar enerģētikas centriem savieno vairākas līnijas ar ievērojamu kravnesību. Sadales tīkla līnijas ir savienotas ar sadales punktu kopnēm. Tas ir, sadales punkts kalpo kā atkārtots enerģijas avots.

Šādi divu līmeņu tīkli ir raksturīgi, piemēram, jaudas centriem, kuriem ir atsevišķas atgriezeniskās saites cilpas uz apvadlīnijām, kas nepieciešamas īssavienojuma strāvu ierobežošanai.

Piegādes tīkla uzdevums ar slodzēm ar kopējo jaudu 3 MVA un vairāk ir nodrošināt patērētāju elektroapgādi pa rezerves līnijām vai nodrošināt automātisku rezerves ieviešanu pat bojāta tīkla gadījumā.

Sadales punktu atsevišķa darbība ļauj tīklam normāli darboties ar nepieņemami lielu īssavienojuma jaudas vērtību sadales punkta kopnēs, salīdzinot ar to paralēlo darbību. Ja tiek bojāta kāda no elektropārvades līnijām, automātiski tiek ieslēgts džemperis starp punktiem, kas parasti ir izslēgts.

Elektrotīklam pieslēgto sadales punktu skaits parasti ir divi vai vairāk, savukārt tos var arī darbināt no dažādiem avotiem. Mūsdienās reģionālajām apakšstacijām plaši tiek izmantotas grupu reakcijas shēmas, uzstādot dalītos reaktorus vai izmantojot dalīto tinumu transformatorus, kas ļauj būtiski vienkāršot sadales iekārtu aprīkošanu no 6 līdz 10 kV un piemērot tām vienkāršotas sadalīšanas shēmas. Tīkli ar dziļajiem posmiem, ar sekciju slēdžiem izbūvēti gan reģionālajā apakšstacijā, gan sadales punktos ar automātisku rezerves ieviešanu.

Divpakāpju barošanas shēmas elektriskajām slodzēm, neskatoties uz tīkla garuma samazināšanos no 6 līdz 10 kV, bet gan jaudas kabeļu paplašināšanas dēļ, salīdzinot ar vienpakāpes, ir dārgākas, jo tiek izmantoti sadales punkti ( transformatoru "kastes" - kompleksās transformatoru apakšstacijas - apvieno transformatoru apakšstaciju un sadales punktu), un izejošo līniju individuālas reakcijas gadījumā - arī dārgu līniju elementu ar reaktoriem klātbūtnes dēļ.

Atkarībā no barošanas avota tuvuma slodžu centram, slodžu blīvuma, to sadalījuma pa platību, tiek izvēlēta viena vai cita tīkla izbūves shēma un iepriekš salīdzinātas iespējamās iespējas.

Vienkāršākais un lētākais ir pilsētas sadales tīkls ar augstu spriegumu, taču tā trūkums ir tāds, ka avārijas gadījumā jebkurā tīkla vietā tiek atslēgti visi lietotāji uzreiz.

Savienojot līniju ar atsevišķu apakšstaciju kopnēm, pie katra no sekcijām ieejām ir atdalītāji un katru posmu var atvienot atsevišķi apkopes darbu veikšanai. Šī shēma ir dārgāka, bet pakalpojums ir ērtāks. Negadījuma gadījumā tikai tie lietotāji, kas ir pieslēgti bojātajai zonai, ir bez strāvas.

Grupas tīkla mērķis ir tieši savienot iekštelpu apgaismes ķermeņus un kontaktdakšas. Tās var būt grupu līniju shēmas trīsfāzu sistēmai ar neitrālu vadu vai iespējas patērētāju sadalei starp fāzēm trīsfāzu grupā.

Pirmais variants ir optimāls no līnijas sprieguma zudumu viedokļa, jo šajā gadījumā visu fāžu slodžu "smaguma centri" sakrīt, taču šī iespēja nav labākā, jo īpaši attiecībā uz gaismas viļņu vājināšanās un , turklāt vienas vai divu izslēgšanas fāžu gadījumā tiek izveidots nejaušs apgaismojuma sadalījums pa līnijām.